Administratīvā pārkāpuma varbūtība
Kādu dienu, ejot uz
darbu pa ielu Rīgā, padomāju, ka īstenībā daudz gājēju šķērso ielu pie sarkanās
luksofora gaismas. Vecāki mūs bērnībā taču mācīja tā nedarīt. Es domāju, ka arī
lielāka daļa cilvēku apzinās, ka tas ir likuma pārkāpums, par ko ir piemērojams
naudas sods, bet vienalga šķērso ielu pie sarkanā.
Es sāku skaitīt cilvēkus, kas stāv krustojumā un apzinīgi gaida, kad iedegsies zaļā gaisma un tos, kas neiztur un šķērso krustojumu pie sarkanā. Aptuveni aprēķinot dažādu krustojumu vidējo cilvēku skaitu, es aprēķināju arī varbūtību, t.i. cik cilvēku aptuveni šķērsos krustojumu pie sarkanās gaismas. Sanāca interesanti.
Saskaņā ar maniem novērojumiem, ja krustojumā stāv 7 cilvēki, tad noteikti 4 no viņiem šķērsos ielu pie aizliegtā luksofora signāla (4/7*100=57,1%). Manuprāt, tas ir diezgan augsts rādītājs.
Protams, rezultāti varētu būt atkarīgi, ja krustojumā stāvēs tikai 4 cilvēki, tad varbūt tikai viens no viņiem šķērsos ielu pie sarkanā, vai arī vispār neviens. Šim pārkāpumam varētu būt arī “pūļa” efekts, kad, piemēram, viens sāk šķērsot, tad daži citi pievienojas.
Ja rupji pieņemt šā novērojuma rezultātus, tad kopumā var secināt, ka ir diezgan liela varbūtība, ka vismaz puse no gājējiem šķērsos ielu pie sarkanās luksofora gaismas.
Līdzīgi rezultāti būs arī braucot ar auto pa šoseju. Pamēģiniet braukt ar atļauto ātrumu pa šoseju Latvijā, nepārsniedzot 90 km/h. Liela varbūtība, es teiktu pat tuvu 100%, ka visi aizmugurē braucošie šoferi jūs apdzīs.
Palieliniet ātrumu līdz 99-100 km/h, un Jūs iegūsiet aptuveni līdzīgu varbūtību kā gājēju gadījumā, proti, aptuveni 60% no aizmugurē braucošām mašīnām jūs apdzīs. Tas ir tāpēc, ka diezgan liela daļa šoferu pa šoseju Latvijā brauc ar ātrumu 105-110 km/h, neskatoties uz to, ka ar likumu atļauts braukt tikai ar 90 km/h ātrumu.
Ņemot vērā augstākminētos novērojumus, diemžēl secinājums nav iepriecinošs: rupji sakot, aptuveni puse no cilvēkiem Latvijā regulāri neievēro likumu vai arī ir gatavi to pārkāpt. Protams, likumi ir arī atšķirīgi, tāpat kā to neievērošanas sekas un soda apmēri.
Tas nenozīmē, ka aptuveni puse iedzīvotāju ir gatavi pārkāpt nopietnākus likumus un padarīt “smagākus” noziegumus, piemēram, Krimināllikuma normu izpratnē, taču diemžēl “sīkie” administratīvie pārkāpumi, par kuriem draud naudas sods, ir Latvijas realitāte.
Šim stāstam ir vairākas puses. Pirmkārt, katra indivīda īpašības – pacietības mērs (stāvēt un gaidīt zaļo, vai šķērsot ielu pie sarkanā; braukt ar atļauto ātrumu, vai nedaudz to pārsniegt u.tml.), kultūra (uzvedība un attieksme pret apkārtējiem, likumpaklausība), katra cilvēka raksturs un apzinība u.c. faktori, ko iespējams ietekmēt vēl bērnībā, izglītojot bērnudārzā un pamatskolā.
Otrkārt, soda apmērs par administratīva rakstura pārkāpumiem, kas Latvijā acīmredzot jāturpina celt.
Treškārt, kontrolējošo iestāžu (šajā gadījumā Ceļu policijas) klātbūtne, t.i. spēja un kapacitāte pieķert likumpārkāpējus – gājējus, kas šķērso ielu pie sarkanā vai šoferus, kas pārsniedz atļauto ātrumu. Acīmredzot, Latvijas atbildīgo dienestu (piemēram, Ceļu policijas) kapacitāte būtu arī jāstiprina.
Ceturtkārt, apsveicamas arī dažādas sabiedrību izglītojošās kampaņas, piemēram, ko regulāri īsteno Ceļu satiksmes un drošības direkcija sadarbībā ar Ceļu policiju. Tās būtu nepieciešams īstenot biežāk.
Rezultātā, visu augstākminēto faktoru kopums ļaus mazināt diezgan augstu administratīvā pārkāpuma varbūtību Latvijā.
Es sāku skaitīt cilvēkus, kas stāv krustojumā un apzinīgi gaida, kad iedegsies zaļā gaisma un tos, kas neiztur un šķērso krustojumu pie sarkanā. Aptuveni aprēķinot dažādu krustojumu vidējo cilvēku skaitu, es aprēķināju arī varbūtību, t.i. cik cilvēku aptuveni šķērsos krustojumu pie sarkanās gaismas. Sanāca interesanti.
Saskaņā ar maniem novērojumiem, ja krustojumā stāv 7 cilvēki, tad noteikti 4 no viņiem šķērsos ielu pie aizliegtā luksofora signāla (4/7*100=57,1%). Manuprāt, tas ir diezgan augsts rādītājs.
Protams, rezultāti varētu būt atkarīgi, ja krustojumā stāvēs tikai 4 cilvēki, tad varbūt tikai viens no viņiem šķērsos ielu pie sarkanā, vai arī vispār neviens. Šim pārkāpumam varētu būt arī “pūļa” efekts, kad, piemēram, viens sāk šķērsot, tad daži citi pievienojas.
Ja rupji pieņemt šā novērojuma rezultātus, tad kopumā var secināt, ka ir diezgan liela varbūtība, ka vismaz puse no gājējiem šķērsos ielu pie sarkanās luksofora gaismas.
Līdzīgi rezultāti būs arī braucot ar auto pa šoseju. Pamēģiniet braukt ar atļauto ātrumu pa šoseju Latvijā, nepārsniedzot 90 km/h. Liela varbūtība, es teiktu pat tuvu 100%, ka visi aizmugurē braucošie šoferi jūs apdzīs.
Palieliniet ātrumu līdz 99-100 km/h, un Jūs iegūsiet aptuveni līdzīgu varbūtību kā gājēju gadījumā, proti, aptuveni 60% no aizmugurē braucošām mašīnām jūs apdzīs. Tas ir tāpēc, ka diezgan liela daļa šoferu pa šoseju Latvijā brauc ar ātrumu 105-110 km/h, neskatoties uz to, ka ar likumu atļauts braukt tikai ar 90 km/h ātrumu.
Ņemot vērā augstākminētos novērojumus, diemžēl secinājums nav iepriecinošs: rupji sakot, aptuveni puse no cilvēkiem Latvijā regulāri neievēro likumu vai arī ir gatavi to pārkāpt. Protams, likumi ir arī atšķirīgi, tāpat kā to neievērošanas sekas un soda apmēri.
Tas nenozīmē, ka aptuveni puse iedzīvotāju ir gatavi pārkāpt nopietnākus likumus un padarīt “smagākus” noziegumus, piemēram, Krimināllikuma normu izpratnē, taču diemžēl “sīkie” administratīvie pārkāpumi, par kuriem draud naudas sods, ir Latvijas realitāte.
Šim stāstam ir vairākas puses. Pirmkārt, katra indivīda īpašības – pacietības mērs (stāvēt un gaidīt zaļo, vai šķērsot ielu pie sarkanā; braukt ar atļauto ātrumu, vai nedaudz to pārsniegt u.tml.), kultūra (uzvedība un attieksme pret apkārtējiem, likumpaklausība), katra cilvēka raksturs un apzinība u.c. faktori, ko iespējams ietekmēt vēl bērnībā, izglītojot bērnudārzā un pamatskolā.
Otrkārt, soda apmērs par administratīva rakstura pārkāpumiem, kas Latvijā acīmredzot jāturpina celt.
Treškārt, kontrolējošo iestāžu (šajā gadījumā Ceļu policijas) klātbūtne, t.i. spēja un kapacitāte pieķert likumpārkāpējus – gājējus, kas šķērso ielu pie sarkanā vai šoferus, kas pārsniedz atļauto ātrumu. Acīmredzot, Latvijas atbildīgo dienestu (piemēram, Ceļu policijas) kapacitāte būtu arī jāstiprina.
Ceturtkārt, apsveicamas arī dažādas sabiedrību izglītojošās kampaņas, piemēram, ko regulāri īsteno Ceļu satiksmes un drošības direkcija sadarbībā ar Ceļu policiju. Tās būtu nepieciešams īstenot biežāk.
Rezultātā, visu augstākminēto faktoru kopums ļaus mazināt diezgan augstu administratīvā pārkāpuma varbūtību Latvijā.
Comments
Post a Comment