Kas ir ekonomikas politika un strukturālās reformas?

Kad ir noskaidrots, kas es esmu un kāds ir mana bloga mērķis, es uzreiz nolēmu ķerties bullim aiz ragiem un īsi paskaidrot kas ir ekonomikas politika un strukturālās reformas, jo šīs tēmas un ap tām saistītie jautājumi tiks plaši aprakstīti manā blogā.

Principā ekonomikas teorijā ar ekonomikas politiku saprot valdības darbību un iesaistīšanos ekonomikā ar stabilizācijas politikas un strukturālās politikas palīdzību.

Stabilizācijas politika sastāv no fiskālās un monetārās politikas. Fiskālo politiku īsteno valdības un tā ir saistīta ar valsts budžeta veidošanu un izlietošanu, bet monetāro politiku īsteno centrālās bankas, kuras parasti ir neatkarīgas institūcijas no valdības un parlamenta. Monetārās politikas instrumentos ietilpst, piemēram, procentu likmju noteikšana, operācijas finanšu tirgos ar valsts parādzīmju pirkšanu/pārdošanu, rezerves normu regulēšanu attiecībā uz naudas apjomu kas komercbankām ir jāglabā u.c.

Stabilizācijas politikas mērķis ir ietekmēt biznesa ciklus, lai to svārstības būtu pēc iespējas minimālas un vienmērīgas, t.i. lai nebūtu strauju ekonomikas izaugsmes pieaugumu, kas noved pie ekonomikas pārkāršanas un straujas lejupslīdes, kas noved pie ekonomikas recesijas.

Piemēram, ja valdība palielina budžeta izdevumus, lai uzbūvētu jaunu skolu vai tiltu, izremontētu ceļu, tā veicina ekonomikas aktivitāti un iekšējo pieprasījumu, kā rezultātā tiek veicināta ekonomikas izaugsme.

Ja, piemēram, centrālā banka samazina rezerves normu, komercbankām ir vairāk līdzekļu, ko tās var izsniegt kredītos iedzīvotājiem un uzņēmējiem, kā rezultātā arī palielinās ekonomiskā aktivitāte un iekšējais pieprasījumus, un tiek veicināta ekonomikas izaugsme. Un otrādi, ja nepieciešams ekonomikas izaugsmi bremzēt, lai novērstu ekonomikas pārkāršanas riskus, valdībai būtu jāsamazina budžeta izdevumi, jāceļ nodokļi, bet centrālajai bankai, piemēram, jāpaaugstina rezerves norma, procentu likmes un jāpārdod valsts parādzīmes.

Ja stabilizācijas politikas būtība principā ir skaidra, tad ar strukturālās politikas izpratni varētu būt problēmas, jo tās definīcija ir diezgan neskaidra. Ar strukturālo politiku saprot valdības īstenoto politiku, kuras mērķis ir nodrošināt ekonomikas līdzsvaru ilgtermiņā. Es taču brīdināju, ka nebūs viegli saprast šo definīciju, tomēr es mēģināšu paskaidrot.

Strukturālās politikas būtība ir tāda, ka valdība plāno un īsteno tādus politikas pasākumus jeb konkrētas darbības, kuru mērķis ir veicināt nodarbinātību (piemēram, izglītības politika, bezdarbnieku pārkvalifikācija u.c.), uzlabot uzņēmējdarbības vidi (piemēram, administratīvu šķēršļu mazināšana, tirgus regulējuma uzlabošana, maksātnespējas regulējuma pilnveidošana u.c.), taisnīgu ienākumu sadali (piemēram, ar labi pārdomātu nodokļu un pabalstu sistēmas palīdzību), novērst tirgus kropļojumu un risināt tirgus nepilnības (piemēram, ar konkurences politikas palīdzību, dažādu tirgu regulējumu u.c.).

Vēl viens jēdziens, kas pēdējā desmitgadē tiek bieži lietots gan Latvijas, gan pasaules informatīvajā telpā, ir strukturālās reformas. Mēs bieži dzirdam tādu vispārīgu frāzi: “jāīsteno strukturālās reformas”, taču sīkāk diemžēl netiek skaidrots, ko tas īsti nozīmē, kādas reformas jāīsteno u.tml.

Strukturālās reformas principā ir saistītas ar strukturālo politiku. Ar strukturālām reformām parasti saprot valdības plānotās izmaiņas, kas ir finansiāli un sociāli izvērtētas, saskaņotas ar iesaistītajām pusēm, t.sk. nevalstiskajām organizācijām (kas pārstāv iedzīvotāju intereses), sociālajiem partneriem (darba devējiem un darba ņēmējiem) ar mērķi veicināt valsts attīstību, uzlabojot tās konkurētspēju un iedzīvotāju dzīves līmeni.

Strukturālo reformu piemēri var būt dažādi. Ja, piemēram, valstī ir augsts ienākumu nevienlīdzības līmenis, valdība var ieplānot nodokļu izmaiņas, samazinot ienākuma nodokļa likmi strādājošajiem, kuri saņem zemāku algu un palielināt ienākuma nodokļa likmi strādājošajiem, kuri saņem lielāku algu. Kas ir zemāka un kas ir lielāka alga, protams, būs atkarīgs no katras valsts situācijas un attīstības līmeņa. Piemēram, par zemo ienākumu kritēriju varētu noteikt algu, kas ir zemāka par 70% no vidējās algas vai tamlīdzīgi, un līdzīgi var noteikt kritērijus lielākai algai.

Skaidrs, ka nodokļu likmju un sistēmas izmaiņu gadījumā valdībai nāksies meklēt ceļus kā kompensēt nodokļu ieņēmumu samazinājumu šādas reformas rezultātā. Tāpēc valdībai nāksies visticamāk pārskatīt arī citu nodokļu likmes (kapitāla ienākuma, dabas resursu, nekustamā īpašuma, patēriņa nodokļus), lai nodrošinātu pietiekamu nodokļu ieņēmumu apjomu. Līdz ar to šādu visaptverošu nodokļu reformu varētu uzskatīt par strukturālās reformas sastāvdaļu.

Cits strukturālās reformas piemērs ir pārskatīt valsts finansējumu kādai nozarei, piemēram, zinātnei. Ja ir indikācijas par vājo starptautisku zinātnisko institūciju sniegumu (to var mērīt ar zinātnisko institūciju dalību starptautiskajos pētniecības projektos, zinātnisko publikāciju skaitu starptautiski atzītajos pētniecības žurnālos u.tml.), tad kopumā var secināt, ka nozare ir neefektīva un valsts finansējums netiek efektīvi izlietots. Šajā gadījumā varētu pārskatīt no valsts finansēto zinātnisko institūciju skaitu, izvērtēt katras valsts finansētās zinātniskās institūcijas sniegumu, likvidējot neefektīvās institūcijas, bet atlikušos līdzekļus novirzīt efektīvākām institūcijām, kā rezultātā tām pieaugs finansējums.

Vēl, protams, var atrast ļoti daudz dažādu strukturālo reformu piemēru. Turpmākajos rakstos blogā tiks analizētas dažādas ekonomikas politikas un strukturālās reformas, piemēri un ieteikumi to īstenošanai.