Pārdomas par Eiropas Savienību un Latviju nākotnes Eiropas Savienībā

Jau kādu laiku var novērot, ka situācija Eiropas kontinentā mainās: bēgļu plūsmas, teroristu uzbrukumi, Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības (tā saucamais BREXIT), atsevišķu reģionu vēlme iegūt neatkarību (piemēram, Katalonija, Skotija).

Eiropas Savienības institūcijas ir nākušas klajā ar vairākiem dokumentiem, kuros tiek atspoguļotas idejas par Eiropas Savienības, Ekonomiskās un monetārās savienības stiprināšanu.

Tuvojas 2020.gads, kad Eiropas Savienībai būs jāapstiprina jaunā desmitgades stratēģija ekonomikas izaugsmei, kas aizstās esošo “Eiropa 2020” stratēģiju. Tāpat sāksies jauns ES finansējuma periods, par kuru drīz sāksies diskusijas.

Es uzskatu, ka 14 gadu dalība Eiropas Savienībā jau ir pietiekams laiks, lai Latvija pārorientētos no “pasīvās Eiropas Savienības dalībnieces” “aktīvajā Eiropas Savienības dalībniecē”. Ar “pasīvo” dalību es domāju, ka principā lielākā daļā no Eiropas Savienības jautājumiem mēs drīzāk sekojam līdzi tam, kas tiek pielemts Eiropas Savienības institūcijās. Izņēmumi varbūt attiecas uz dažiem jautājumiem, kas Latvijai tiešām ir būtiski, piemēram, Eiropas Savienības finansējums, Kohēzijas politika, Kopējā lauksaimniecības politika u.c.

Saskaņā ar manu, bet arī varbūt ne tikai manu novērojumu, mums Latvijā kopumā valda uzskats, ka Latvija ir maza un ne visai attīstīta valsts salīdzinājumā ar attīstītām Rietumeiropas valstīm, piemēram, Vāciju, Franciju u.c. Tāpēc ir plaši izplatīts viedoklis, ka “nu mēs tur tajā Eiropas Savienībā neko nevaram ietekmēt, un visu lemj Vācija, Francija un citas lielas valstis”.

Manuprāt, ir pienācis īstais brīdis izbeigt šo “mazvērtības kompleksa” tirāžu un noticēt sev, ka tomēr esam vareni un spējīgi ietekmēt procesus Eiropas Savienībā. Ir jāmēģina abstrahēties no domas, ka teritoriāli un iedzīvotāju skaita ziņā esam mazi. Par to vienkārši ir jāaizmirst.

Abstrahējoties no šīs domas, es uzskatu, ka mums ir jāsagatavo maksimālā Latvijas pozīcija par to, kā redzam Eiropas Savienības tuvāko un tālāko nākotni, kādas ir Latvijas intereses šajā nākotnes Eiropas Savienībā.

Izstrādājot šo Latvijas pozīciju, mums savā domāšanā jābūt pēc iespējas progresīvākiem un modernākiem, nav jākautrējas arī par “revolucionāriem” priekšlikumiem.

BREXIT un citi procesi Eiropā (Katalonijas neatkarība, ģeopolitiskā situācija pie Eiropas Savienības robežām u.c.) parādīja, ka šobrīd Eiropas Savienības uzbūvē ir vājās vietas. Lēmumu pieņemšana ir lēna, Eiropas Savienības dalībvalstīm ir atšķirīgas intereses, daudzi iedzīvotāji sūdzas, ka Eiropas Savienība ir “attālināta” no iedzīvotājiem, Eiropas Savienībā procesi ir sarežģīti un birokrātiski smagnēji, pastāv Eiropas Savienības un vēl dalībvalstu nacionālais regulējums, kas turklāt vēl atšķiras katrā dalībvalstī. Šādai Eiropas Savienībai, kad paralēli visa pārējā pasaule strauji mainās, nav gaišas nākotnes.

Šodien no rīta, braucot uz darbu, man priekšā brauca “BalticTaxi” mašīna. Uz aizmugurējā stikla bija reklāma, kas aicināja uzsākt savu biznesu, izmantojot “BalticTaxi” franšīzi. Es padomāju, vai es varu, piemēram, izmantojot “BalticTaxi” franšīzi, sniegt taksometra pakalpojumus Vācijā? – Diez vai.

Mans draugs vācietis, kurš dzīvo Hamburgā, kad bija atbraucis uz Rīgu, bija pārsteigts, ka Rīgā katrai taksometru firmai ir sava krāsa, auto modeļi utt. Viņš teica, ka Vācijā taksometri var būt tikai melnā krāsā un tikai mersedesi, turklāt konkrēta modeļa mersedesi. Ja es gribēšu “BalticTaxi” franšīzi izmantot Vācijā un sniegt tur pakalpojumus vāciešiem, transportējot viņus ar spilgti zaļām “Toyota” markas mašīnām, es laikam diez vai varēšu to darīt.

Te rodas loģisks jautājums: par kādu Eiropas Savienības Vienoto tirgu mēs varam runāt? Šogad Eiropas Savienības Vienotajam tirgum aprit 25 gadi. Tas ir daudz, tas ir ceturtdaļa gadsimta, tā ir vesela paaudze! Un pa šo laiku Eiropas Savienībā vēl ir būtiski ierobežojumi uzņēmējdarbībai! Tas nav pieļaujami mūsdienu straujajā digitālajā laikmetā!

Tāpēc Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir strauji jāmainās. Jau tā Eiropas Savienība būtiski atpaliek produktivitātes, tehnoloģiju un inovāciju ziņā no ASV un strauji augošām Āzijas valstīm. Eiropas Savienības dalībvalstis būtiski atpaliek no Honkongas, Singapūras, ASV dažādos konkurētspējas, uzņēmējdarbības un inovāciju indeksos.

Man liekas, ka ir pienācis laiks, ja vien gribam, lai nākotnē pastāvētu Eiropas Savienība, visām dalībvalstīm atteikties savā domāšanā no “vecās nacionālo interešu” paradigmas. Tā bieži ved sarunas Eiropas Savienības institūcijās strupceļā, un nav vērstas uz attīstību.

Ir jāattīsta “jaunā domāšanas paradigma”, ka “dzīvojam Eiropas Savienībā”, nevis “dzīvojam tikai Vācijā”, “dzīvojam tikai Francijā”, “dzīvojam tikai Latvijā” utt. Zinu, ka tas ir ļoti grūti, it īpaši mums, kas savu neatkarību atguva tikai nesen. Tā kā samērā ilgi bijām atrauti no Eiropas procesiem, kad tika dibināta Eiropas Savienība, attīstījās Eiropas Savienības Vienotais tirgus, mums ir arī grūti domāt “Eiropas kategorijās”, bet arī Rietumeiropas valstīm bieži ir grūti domāt “Eiropas kategorijās”, jo par politiķiem balso konkrētās dalībvalsts iedzīvotāji.

Te rodas arī liels izaicinājums: kā šo “jauno domāšanas paradigmu” attīstīt visā Eiropā? “Eiropas kategorijās” mums būtu jādomā, ja dalībvalsts redz savu nākotni Eiropas Savienībā un tic, ka nākotnē pastāvēs Eiropas Savienība. Domāju, ņemot vērā dažādus pēdējā laika procesus un tendences pie Eiropas Savienības robežām, cita ceļa kā gribēt, lai Eiropas Savienība turpinātu pastāvēt, turklāt tā būtu moderna, progresīva, saprotama katram Eiropas Savienības iedzīvotājam, mums vienkārši nav.

Ņemot vērā augstākminēto, uzskatu, ka mums ir jāaktualizē Latvijas nostāja, Ārlietu ministrijai ir jāorganizē vairāki “prātas vētras” semināri un darbs dažādās darba grupās, piesaistot pārstāvjus no Latvijas valsts pārvaldes institūcijām, sociālo partneru un nevalstiskajām organizācijām, lai sagatavotu konkrētu Latvijas pozīciju, kurā būtu skaidri pateikts, kā Latvija redz Eiropas Savienību nākotnē. Par kādu nākotnes Eiropas Savienību mēs sapņojam? Diez vai gribam turpināt “jaunās” un “vecās” Eiropas stāstu, vilkties aiz attīstītām Rietumeiropas valstīm un mūžīgi konverģēt, sapņot par uzņēmējdarbības attīstību Eiropas Savienības Vienotajā tirgū un naudas pelnīšanu no uzņēmējdarbības Vācijā (piemēram, “BalticTaxi” franšīzes stāsts), tā nekad šo sapni dzīvē nerealizējot, turklāt nomirt, skaidri zinot, ka arī mūsu mazmazmazmazbērni šo sapni nekad nevarēs realizēt.

Eiropas Savienībai jābūt brīvai no robežām, aizspriedumiem, modernai, progresīvai, digitālai, vienkārši BRĪVAI un spējīgai sniegt iespējas katram sevi realizēt. Eiropas Savienībai jādod līdzvērtīgas iespējas katram sevi realizēt tur, kur vēlies, jo mēs esam brīvi, mēs izmantojam digitālās tehnoloģijas, varam pelnīt naudu digitāli Vācijā un Francijā, mūsu takši var braukāt Spānijā un Grieķijā, savukārt, vācu takši-mersedesi var sniegt pakalpojumus Latvijā un Slovākijā, naudai par sniegtajiem pakalpojumiem plūstot bankas kontā, kur cilvēks fiziski var atrasties Pāvilostā, kur katru dienu bauda saulrietu, vai Vecslabadā, kur vēro dabu, atpūšas ar ģimeni un peldas Istras ezerā.

Domāju, ka pa lielam vairākums Latvijā dzīvojošo ir pro-eiropeiski domājoši, mums ir svarīgas tādas Eiropas vērtības kā cilvēktiesību ievērošana, vārda brīvība, brīva preču, pakalpojumu, kapitāla un darbaspēka kustība u.tml.

Man nav šaubu, ka lielāka Latvijas iedzīvotāju daļa tomēr redz Latvijas nākotni Eiropas Savienībā un vēlas, lai Eiropas Savienība arī nākotnē pastāvētu. Tas veicinās Latvijas tautsaimniecības attīstību un Latvijas iedzīvotāju labklājību labākajā, progresīvākajā, modernākajā Eiropas Savienībā. 

Lai tā būtu, Latvijai steidzami būtu jādefinē redzējums par Eiropas Savienības nākotni un Latviju nākotnes Eiropas Savienībā.